|
|
|
Veļu laika pastāsti
1 | 2
Bēdīgu stāstu bēdīgu seju vēstīja kāds saimnieks, kas redzējis miroņus, nu, viņš bijis dzimis Lielā piektdienā, tāpēc tā, un tāpēc arī nekad negājis uz bērēm, bet reiz viņa sievas māsa saslimusi un, vēl nedēļās būdama, nomirusi. Meitenīti novēlējusi māsai audzināt, un pieteikusi ņemt bērnu līdz uz kapiem. Saimnieks negribējis braukt, bet sieva pierunājusi. Uz bēru māju saimniece paņēmusi līdz mazo meitiņu un to glabājusi, kamēr pusdienlaikā bērns sācis snauduļot un ielikts gultā. Saimnieks redzējis, nujā, nomirēja nākusi ārā no klēts, ieslīdējusi istabā un bijusi jau pie gultas, kur gulējusi meitenīte, pārliekusies pār gultu un zīdījusi bērnu, tad nomirēja aizgājusi. Asaras ir jāizraud, man teica tas saimnieks, vienalga, no viņām cita labuma nav. Kad mironi apstāvējuši, tā atkal gulējusi zārkā; kad veduši uz kapiem, nujā, citi miroņi jau nākuši pretī, sēdušies līķa vāģos un, kad tur pietrūcis vietas, sēdušies citos ratos, arī saimnieka ratos jau bijuši pieci vai seši, un zirgam smagi vilkt. Zirgu žēlodams, viņš kāpis ārā un gājis kājām līdz kapiem. Domājis, kur tie bezmiesīgie var būt tik smagi, dažbrīd smagāki par dzīvajiem. Labāk būtu zirdziņu jūdzis siena vezumā. Pie kapiem miroņi izkāpuši, godīgi sagājuši kapu kambarī, līdz ar citiem noklausījušies dievvārdus, pavadījuši jaunienācēju līdz viņas kapa bedrei, tad pamazām izklīduši paši pa savām dobēm. Kad mironu aprakuši, skaidrs, visi bērinieki braukuši mājup, tik saimnieks ar saimnieci beidzamie. Labu gabalu pabraukuši, saimnieks skatījies atpakaļ, un redzējis nomirēju skrienam pakaļ, tāpēc pieturējis zirgu un rīkojies ap pajūgu, kaut gan tur viss bijis kārtībā - jo negribējis sievai stāstīt. Mirona pieskrējusi un sākusi saimnieces klēpī zīdīt meitenīti. - Redzi, redzi, kā nu meitenīte pa miegam zīž, - tīri priecīgi teic saimniece, uz ko saimnieks neko. Ko viņš var teikt? Kad nomirēja pazīdījusi savu bērniņu, nostājusies ceļmalā un tur stāvējusi ilgi, arī, kad rati sen aizbraukuši. Saimnieks ko saimnieks; tāda dzīve ar noslēpumu, kurā nevari dalīties, jau nav daždien panesama, es nezinu, vai viņš nav pats tagad kapos. Kura katra sirds tak sākumā veidojama kā māli, un tāda māla sirds, tāda nelieta, protams, jādedzina vai pekles ugunīs, lai cietētu. Jaunība, pieredzes trūkums - kas cilvēkiem pašiem, kas nāvītei daļas. Viegli ir iemācīties tās veicamās darbības, mironas iesvaidīt, apstāvēt, izvadīt, dzelkšņus atceļā mest, lai gari nejaudātu atrast atpakaļceļu uz mājām, lai tak vienreiz paliek kapos. Tur apakš zemes miroņiem savs pārraugs, kas visus izsūta: - Tur un tur jāiet, tas un tas darāms; - ja uzraugs jeb kungs - kas viņš nu ir - saka kādam mironim: - Tev jāiet to un to savu radu aicināt šurp, - tad viņš iet un saka dzīvajam: - Taisies, tev jābrauc līdz! Miroņu kungs diezkāpēc nekad nesaka taisniem vārdiem: - Tev būs to un to cilvēku mirināt! - viņš saka aplinkus: - Ejiet to un to koku cirst - vai: - Ej to un to lielo mežu cirst! - Tā, kad mirons atnāk kādam dzīvam pakaļ, viņš arī nekad nesaka: - Tev jāmirst, - bet aplinkus: - Brauc līdz! taisies līdz! Zirgi aizjūgti tevi gaida! - un visi nez kāpēc klausa un iet arī. Bet to jau es visu laiku maļu, ka daži iet tikai pusceļu tāpēc, ka velns ellē neņem pašas ļaunākās dvēseles, un vismaz tāpēc jāpriecājas, jo ir cerības, ka tev turpmāk nevaidzēs malties pa pasauli. Dažāda ir tā malšanās. Itin krietni dažāda. Ij dzīvajiem, ij nedzīvajiem. Kā zināms, kur mājā durvju rāmis taisīts no tādas priedes, kur viens pakāries, tur mēneša naktīs uz tām var redzēt asinis. Krietni jānoziež ar krāsu, lai sarkans nespīdētu cauri. Tā viņš ir, katrs blandās pa pasauli citādā vīzē - un citādā vīzē atgādina par sevi. Rau, tagad arī viņi atgādina sevi, kad es stāstu viņu stāstus. Ir jau arī lustīgāki stāsti par to pašu. Vienam lāga vīram, bet tādam pavieglākam, skauģis uzlicis lāstu, bet īsti krietnu, nu, vienkārši ieteicis iet uz kapsētu, izrakt kuru katru mironi, izņemt šim iekšas un vietā ielikt teļa iekšas - bet tās miroņa iekšas lai parokot apakš kūts - tad šim klāšoties īsti labi. Vīrs, krietni lētticīgs būdams, paklausījis arī, nemaz neapdomādams, ko sev uzkrauj, cik lielu postu. Pēc tam otrā rītā taisījušies braukt mežā. Puisis atgāzis ragavas, kas pie kūts pieslietas, un tās tūlīt ar paceltām ilksīm pašas aizskrējušas prom. Todien ceptā maize uzreiz, turpat krāsnī pārvērtusies par īstiem un trekniem zirgu mēsliem; govis kūtī tikmēr visā galvā māvušas no tā, ka pievilktas pie griestiem, un saimniekam pašam bijis jāiet pie mācītāja un ņemties pierunāt, lai nākot apsvētīt viņa māju. Tikko mācītājs ienācis istabā, aiz griestiem aizspraustais dūcis tūliņ skrējis viņam gar ģīmi un iedūries sienā. Mācītājs tad sacījis saimniekam vienu acīmredzamu patiesību, ka viņš drošvien apgrēkojies pret Dievu. Vīram nekas neatlicis kā nest miroņa iekšas uz kapsētu atpakaļ, bet govis zemē laidušās, maize cepusies kā maize un ragavas atgriezušās tikai tad, kad arī tiesa vīram uzlikusi krietnu sodu par kapa apgānīšanu. Nu tā, tas gan ir sens stāsts, jo tagad Latvijā drošvien nav drošākas nodarbes par kapu apgānīšanu. Jāzina tikai, ko tu apgānīsi un kad. Tāds pats nepabeigts un aprauts kā tie pamācīgie stāstiņi toreiz bija tas klusais gads, kad mēris nāca pasaulē. It lēni nāca, blakus stāvēja, nevienam neuzbāzās, lietišķs bija, sākumā viņu nepamanīja. Dienas gāja savu gaitu. Rītdiena vērtās vakardienā, un rītdiena vērtās mūžībā. Beigām piemetās sākums, un var jau apstāvēt, godam daudzus izvadīt, dzelkšņus atceļā mest, cerēt, gari nejaudās atrast atpakaļceļu uz mājām. Šodien ir diena, rīt būs diena; tikvien domas: kāda tā būs - vai jaudāsim aprakt savus mirušos, un kas mūs apraks? Vai tādi būs atlikuši? Vai varēsim ar viņiem parunāties? Beigu galā kāda vella pēc man būtu jārunā ar mirušiem, vai viņiem nepietiek ar to, ka esmu miris runājies ar tiem dzīviem, piķis viņus rāvis? Neko šie man vairs nepateiks; nē, nekā, tā tik šķiet, ka pašam vien būs jārunā. Ja arī ir reizes, kad laimējas ko dzirdēt, un acis arī jātur vaļā tāpat kā ausis, jo ir lietas joprojām, ko dažiem laimējas ieraudzīt vairāk un labāk nekā citiem, kaut arī sen ir zudusi robeža starp kapiem pusnaktī un laukiem pusdienas saulē. Kas to nav pieredzējis, kas to nepieredz, kas vēl nepieredzēs, kā pasaulē sarodas aizvien vairāk un vairāk nepieņemtu dvēseļu. No tumsas mēs nākam, un viņas dēļ par pīšļiem arī paliekam. Mēs, mirušie, mūsu mirušie, sveši mirušie ir tepat visapkārt, ellē neparauti, jo Lielais Mellais necieš sāncensību savās mājās.
1 | 2
|