|
|
|
Veļu laika pastāsti
1 | 2
Katra laimei, mēdz tagad teikt, daudz no svara ir tas, cik bieži viņš runā ar mirušiem. Tas nekas, katrs runā savādāk. Tas ir kā sapnī. Nevis tā, kā klusē. Lai klusētu savādāk nekā citi, tur vajag krietnu aknu; runā savādāk, vārdus apdomā savādāk, katrs savādi; tiklab jauši, cik nejauši. Nejaušības turklāt reizēm iekrīt tik precīzas. Ņem kaut vai pārteikšanos un to, cik viens otrs jociņš var izrādīties nopietns. Es nedomāju kādu prastu sirds izkratīšanu, savu nelaimju pārcilāšanu sirds dziļumos vai samērojot ar svešām nelaimēm kā tad, kad sēdi pie kāda tuva aizgājēja kapa, bet var jau arī tā. Šķiet, aizgājušie tomēr runā citu valodu. Savādāku. Savā starpā noteikti. Ja vaigā viņus neredz, var sajust skatienus, acis tumsā. Vai vari sajust viņu acis? Kaut nejauši, vai jūti, kā viņi pēta tevi? Kā tev šķiet, kādas tās acis ir? Nu. Kādas ir tavas paša acis. Veries tumsā, cik lien, un ko tur ieraudzīsi? Ļoti daudz, protams, ļoti daudz tumsas. No tumsas mēs nākam, un par pīšļiem paliekam. Tas tak vai aklam redzams. Cita lieta par gaišām acīm, un tikpat patiesa, ir tā, ka Lielā piektdienā dzimušie spēj redzēt bērinieku vidū visus tos miroņus, kas ēd un dzer līdz ar bēriniekiem no vieniem un tiem pašiem traukiem un turklāt staigā kā tādi susuri pa galdiem, un arī tikko apglabātais mironis līdz ar visiem. Rokrokā. Tāds ar tādu saderēja. Kā mūžā viss tomēr atkārtojas. Piedzimst viens, tad piedzimst otrs - Vienai mātei, ko es labi pazinu, viens dēls bija dzimis Lielā piektdienā un, kad otrs puika saslima, viņš vienvakar sauca: Skat, mamm, kas pulka eņģelīšu ap brālīša gultiņu! - un, ko domā, pēc dažām stundām brālītis pagalam gan. Un to man sveša māte arī stāstīja, ka Krusta kalnā vienai meitai nocirsta galva; nu, šā un tā, tā meita bijusi piedzīvājusi bērnu, bet ar to vien nepalicis, un pašā dienvidū ogotājiem un žagaru lasītājiem toviet, kur meitai cirsta galva, nocirstā galva rādījusies, uz riņķi vien dancojusi, un malusi kā negudra: - Maukas bīš, maukas būs! Maukas bīš, maukas būs! Maukas bīš, maukas būs! Maukas bīš, maukas būs! Tas tāds krietns solījums. Tiem, kas lasīja ogas, sēnes vai #iekurus, varbūt nemaz nerūpēja tās maukas. Protams, uz to var raudzīties no otras puses. Pasapņot. Vai nu tā vajadzēja ar to galvu. Tak tomēr pirmiņ bija cilvēks; cilvēks - dzīvs, ar visu, kas tādam klātu piederas. Ir ko tā nabaga mazā dzīvībiņa iesāka bez mātes, kam varbūt vienkārši sirsniņa patrāpījās tāda žēlīgāka, ka neprata atteikt? Sirds tak arī piederas pie visa, un tā ikdien veidojama kā māli, māla sirds: tāda nelieta, kas jādedzina vai visās pekles ugunīs, lai cietētu, un ij tāda saplīst. Jaunu neviens nedod. Ko iesākt, arī nesaka. Saka tik: Maukas bīš, maukas būs! Taisnību saka, kur ta šīs paliks, un ar sevi tak jātiek pašam galā, kā proti. Vienādi vai otrādi. Vai vēl kā savādāk. Jāprotas nest savu nastu līkumu līkumiem, tak izlikties taisnam. Ko iesākt, neviens priekšā nesaka; nesaka, tik to liek noprast, ka neviens taisnības pratējs, neviens pēkšņš atklājējs no taisnības vien nav sācis staigāt taisnākus ceļus, nav sācis taisnāk staigāt, vai ne? Taisnāks izslējies. Kā labāk un vienkāršāk atteikt, to arī nesaka. Kā pasūtīt. Tiec pats galā, kā proti. Skaidrs jau, kāpēc to beztēva dzīvībiņu atstāja bāreņos: lai netiklības piemērs ik dienu nerēgotos viņa jauno acu priekšā. Jaunība, padoma trūkums, un nāvītei par to nav daļas. Nesaka, tikai atsaka. Arī tā bijuse un būs. No tumsas mēs nākam, un viņas dēļ par pīšļiem paliekam. Dažbrīd šķiet, diezko daudz vis mēs, dzīvajos būdami, neprotam. Apstāvēt, izvadīt, dzelkšņus atceļā mest, lai gari nejaudātu atrast atpakaļceļu uz mājām, kā mēris, tas arī lai nenāk, lai paliek kapos. Ceram, ka nenāks; domājam, rīt arī būs diena; kāda tā būs - vai jaudāsim aprakt savus mirušos, un kas mūs apraks? Vai tādi būs atlikušies? Esmu dzirdējis stāstām arī šo to citu, vadzi, to parasti neviens mācītājs tev neteiks, bet patiesība ir tāda, ka velns ellē tomēr neņem pašas ļaunākās dvēseles, un tāpēc tās joprojām maļas pa pasauli. Veļi? Nu, veļi. Sauc, kā gribi. Jā, maļas pa pasauli. Kas to nav pieredzējis, kas to nepieredz, kas vēl nepieredzēs. Kā pasaulē sarodas aizvien vairāk un vairāk nepieņemtu dvēseļu. Kādas nu ir tavas paša acis? Drusku savādākas jau ir. Pēc tam, kad redzēti augstum augsti kungi ir viņu kalpi izceļamies iz kapiem kā ēnas, nu gluži bez miesas, nesaistītiem kauliem, izstaipītām dzīslām - vai daudz tur atliktu, ko vēl iztēloties redzamu, par ko brēkt un no kā bīties. Prom, prom viņi ir, tie vairs neies garum garos garu gājienos, cits aiz cita un cits citam plecu pie pleca kā gājuši kaujaslaukos, jo laikā, kad visi esam tikpat kā piebiedrojušies vairākumam, tak nav jēgas cerēt, ka viņi, ko neviens velns nerauj, varēs mirušos un dzīvos saistīt ij nejaušamām, ij dzelžu saitēm. Arī no mirušiem tas prasa sparu. Kur ņems, ja garam gars izkūpējis? Es varu vai apzvērēt, ka, jo mazāk ciešas miesas atliek redzams un jo mazāk būtu, par ko brēkt un no kā bīties, jo lielāka acu bolīšana, brēkšana un bīšanās tur iznāks. Acis mainās daudz straujāk nekā sirdis, vari man ticēt. Pasaule šķiet plašāka par pašu pagastu, tak, kur pagriezies, tur izstaipīti veļi jau priekšā. Ja ieraugi tādus, vari sev kniebt sānos, lai pārbaudītu, ka nesapņo, cik uziet, cik uziet. Vienalga, duj nedzimuši bērni, abas meitenītes laikam, vēl tagad kā manā jaunībā pa pusnaktīm dej uz silmalas atmatas ap to vietu, kur kupica, kur tēvs kāvis nelaulāto māti, savu atstātu brūti. Solis pa labi, divi soļi pa kreisi - tā deja apkārt tai likteņa nolēmētai vietai ir vienkārša, un tik ilgi tie skuķi to darīs, kamēr viņu mūžam noliktais laiks būs pagājis. Pēc tam, tad gan viss rimsies, apstāsies, un, varat man ticēt, ja arkls kādreiz arī uzgriezīs augšup kādus laika un mālu brūninātus kaulus, tad, neviena cilvēka galvaskausa neredzējis, arājs tik notrauks sviedrus un dzīs vagu līdz tīruma otrai malai, neko pie atraduma daudz nepiedomādams. Tu to meklēji, tu gribēji pārliecināties par savu drosmi, nu, kamēr neesi nobiedēts kā diegs un balts kā palags, pasteidzies, vēl viņas dejo. Pilnmēnesī visu labi var apskatīt pa lielu gabalu. Nu, citi tie iļģi, veļi - sauc, kā gribi - tie uzmācas kapsētu tuvumā, bet arī citās vietās, ja kāds cilvēks iet vai brauc viens pats. Gan jau tev laimēsies. Tikai izaicini likteni gana neatlaidīgi. Esi viens, esi tajā vietā, un viss, gana, neko citu nevaig, ar to pietiek. Tumšs mežs, nevienas dzīvas dvēseles apkārt - Dieviņš vien zina, kad tevi atradīs aizgūtnēm pārplīsušu sirdi. Ja atradīs. Ja lapsas un vilki būs izsalkuši, drošvien neatradīs neko daudz. Jāzina tik, kur iet. Mūskapos, piemēram, rādās ārsts un mācītājs: ārsts kādu nozāļojis, mācītājs kādu dzīvu apglabājis. Kam negadās, tā tagad saka. Krietni rādās; nebūt ne sapņos. Ja sirds nepārplīst, ja iztur, var pat sanākt smiekli nelaikā, un tad tu uz visiem laikiem pārstāsi viņus redzēt. Divpadsmitos tā lēni un svinīgi šis iznāk no kapa un nostājas savam kapam blaku vienā noteiktā vietā uz kapsētas vaļņa, un itin kā gaida, bet neko nedara, tikai stāv. Viens laiciņš paiet, tad no kapa iznāk ārsts, nostājas uz tā sola, kas pie kapa nolikts, un tad lec zemē. Izklaidējas līdz rītam. Cits pa krogiem, cits pa kapsētām. Katram tiek pa prieciņam. Tā lūk, viņš ir patiesībā, jo patiesībā velns ir cimperlīgs kā jauna meita: ne sitams neņem un neņem pašas ļaunākās dvēseles, un tām nabadzītēm cits neatliek kā malties pa pasauli. Netiek šīs nost. Veļas kā tādi kamoli. Maldās miglā visiem par biedinājumu. Nav viņām miera, nav. Pašas sev nedod. Sirdis tak veido kā kurus katrus citus mālus; māla sirdis ir tāda nelieta, kas jādedzina pekles ugunīs, lai cietētu. Gadās, ir tāda vienotram saplīst. Vai tad jaudāsim aprakt savus mirušos, kas mūs apraks, un kas nāvītei daļas par to; tak dīvaini, jo man sāk šķist, ka mīļajai vecajai nāvītei ir kaut kas aiz ādas. Nesmejies par mani, es pastāstīšu. Lūk, vienai sievai lielā sērgā nomiris viens mazs puisītis un meitiņa, pati palikusi viņus apraudāt un žēloties debesīm par savu nelaimi; viņa kapos stāv pie bērnu kapa un redz, viena maza meitenīte iet pa kapiem uzmanīgi, rokas plātīdama, līdzsvaru turēdama. Sērojošā māte pieklājības pēc apjautājas, ko viņa staigājot tā. - Ja tu varētu visus redzēt, kas te guļ, tu arī staigātu tā, jo neviens jau cilvēkiem virsū nekāps. - Vai manus bērnus arī redzi? Kādi viņi ir? - Puisītis vienā pusē pie svārka, meitene otrā. - Kā viņi ģērbti? - Puisītim zilas biksītes, par vidu maza jostiņa, kājā baltas kurpītes; meitiņai rozā svārciņi, baltas zeķītes un kurpītes. - Tā sieva bērnus bērēm saposusi. Vai tad, to dzirdot vien, nav jāņem kājas pār pleciem, lai tiktu nost no nelāgās vietas, kur, kazi, pastiepsies maza, sažuvusi rociņa un noraus līdzi pazemē. Stāsta jau, ka mātes mīlestība sniedzoties arī tik tālu, bet pats neesu to pieredzējis. Man jau galveno kārtu stāsta, es maz ko, nieku vien esmu pieredzējis savām acīm. Piemēriņ, krustmāte, viņa par piemēru gan bija daudz visa kā pieredzējusi: krustmāte bija no tiem, kam trūkst asu izjūtu kā kuram katram. Ir tak reizes, kad laimējas - tāpat kā ir lietas, kas dažiem laimējas vairāk nekā citiem; arī laimes tak mēdz būt dažādas: vai varbūt tomēr ne? Laime vienāda, nelaimes dažādas? Negribas ticēt, bet drosuļiem visiem ir tās drosuļu nelaimes - tāpat kā bailuļiem savas, bailuļu nelaimes. Katram savādas. Un mums, tiem pārējiem, atkal savādas, bet tas nav svarīgi. Cits, svarīgāks man tev ir jāpavēsta: reiz nomirusi meita nāca pie savas krustmātes un stāstīja, ka viņiem, veļiem, rītu svētki, rītu bēres. Krustmāte uzreiz kā spārnos: - Ai, meitiņ, man arī dikti gribētos redzēt jūsu svētkus, pasaki man, kā lai to izdara? - Tas maza lieta. Ja redzi jauno mironi vedam, tad uzkāp uz istabas virsu un skaties pa ģēveles gala lodziņu, tad redzēsi. Tikai, kad ieraugi ko jocīgu, tad nesmejies. Nelika divreiz lūgties. Jauna krustmāte bija vēl toreiz bijusi, kad iekārojusi redzēt tās dvēseles, kas maļas pa pasauli - nu, un visu pārējo jau arī. Ieraudzīja bēriniekus braucam, un #akli kāpa uz istabvirsu skatīties pa ģēveles lodziņu: bērinieki varbūt verstis divas no kapiem, kad uz ceļa jau savādi mudž: parādās pirmais velis jāšus uz vērša, pēc šī nāk cits uz auna, tad kāds uz āža, uz govs, uz aitas, kazas, cūkas, zoss, pīles, vistas - kas katra bērēm kauts. Kam bēres nabadzības labad nekas nav bijis kauts, tas kājām. Īsts nabadziņš tas, kam bērēs tikai vārītas olas, iedomājiet to mocību viņam: ne īsti jāt, ne ripināties. Nekas, krustmāte turējusies uz goda, visu to burzekņu redzēdama un savā nodabā noskatīdamās. Visa lielā gūzma kustējusies lēni, tomēr it kā steigdamās bēriniekiem pretī un, kurš mirons sasniedzis līķaratus, tas palaidis savu jājamo un sēdies iekšā. Kad rati pilni, jau kāpuši zirgam mugurā - ir tur jau pilns, ķērušies pie pajūgiem, līdz iemaukti, groži, paugas, dzeņaukšas - visi miroņu kā piepīti; jau visi saķērušies, te piejājis kāds uz kliba gaiļa. Pēdējais - kā jau tāds, kam jājamais gauži nepadevies. - Tavu joku, vai tad tev nu nebij cita ko jāt, kā klibs gailis, - te uzreizi pazuduši miroņi ar visiem jājamiem viņas acupriekšā, tikai zirgs vilcis atspēries. Vai atkārtot, ka velns ellē neņem pašas ļaunākās dvēseles, un tās joprojām maļas pa pasauli. Vai jāšus uz klibiem gaiļiem vai kā citādi, viens pats Dievs to zina.
|